|
Aleksandrs Puškins
Aleksandrs Puškins (krievu: Александр Сергеевич Пушкин; 1799. gada 6. jūnijs — 1837. gada 10. februāris) bija krievu dzejnieks, dramaturgs un prozaiķis, krievu literārās valodas reformators, vēsturiski kritisku sacerējumu autors. Puškins tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem krievu rakstniekiem[1] un dzejniekiem.[2][3] Viņa teksti tiek uzskatīti par vieniem no nozīmīgākajiem krievu literatūras sacerējumu paraugiem, tāpat kā Dante Aligjēri Itālijā vai Johans Volfgangs fon Gēte Vācijā[4] Puškina pielūdzēji jau dzīves laikā viņu sauca par ģēniju[5] un pēc viņa nāves radīja Puškina personības kultu. DzīvesgājumsDzimis 1799. gadā Maskavā krievu virsnieka Sergeja Puskina (1767—1848) un viņa sievas Nadeždas, dzimušas Gannibalas (1775—1836), ģimenē. Sava tēva senčus viņš uzskatīja par aristokrātiskas dzimtas paraugu, kas cēlusies no 1268. gada Rakveres kaujā kritušā krievu karavīra Radšes (saīsinājums no Ратислав Степан),[6] un rakstīja par savu dzimtu gan dzejā, gan prozā. Vairākkārt savā dzejā rakstīja arī par savas mātes vectēvu Abramu Gannibalu, afrikāņu izcelsmes Pētera I mācekli un kalpu, vēlāk — kara inženieri un ģenerāli. Aleksandram bija māsa Olga (pēc laulībām Pavļiščeva, 1797—1868) un brālis Ļevs (1805—1852). Mācījās Carskoje Selo licejā pie Pēterburgas (1811–1817), 1814. gadā publicēja pirmo dzejoli. Strādāja par Ārlietu koledžas ierēdni, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē un 1820. gadā publicēja vēsturisko poēmu "Ruslans un Ludmila". Sakarā ar izsmejošām epigrammām pret Krievijas impērijas ķeizaru Aleksandru I un vairākiem ministriem Puškinu 1820. gadā pārcēla ierēdņa darbā uz 1812. gadā anektēto Besarābijas guberņu. Tālā ceļojuma laikā viņš saslima ar plaušu karsoni un no maija līdz septembrim ārstējās Pjatigorskā un Krimā, kur iedvesmojās poēmu "Kaukāza gūsteknis" (publicēta 1822), "Bahčisarajas strūklaka" (1824) rakstīšanai. Kišiņevas periodā (1820–1823) Puškinu uzņēma brīvmūrnieku ložā "Ovīdijs"[7] un viņš apceļoja Ukrainas dienvidus. Pēc neilgas uzturēšanās Odesā 1824. gada vasarā Puškinu atbrīvoja no civilā dienesta un līdz 1826. gada septembrim nometināja viņa mātei piederošajā Mihailovskas muižā Pleskavas guberņas Opočkas apriņķī, kur viņš turpināja darbu pie romāna vārsmās "Jevgeņijs Oņegins" un uzrakstīja vēsturisko romānu "Boriss Godunovs" (1825). Pēc Decembristu sacelšanās pie varas nāca ķeizars Nikolajs I, kurš 1826. gadā apžēloja Puškinu un atļāva viņam apmesties uz dzīvi Maskavā policijas uzraudzībā. 1829. gada vasarā Puškins devās uz Aizkaukāzu, kur cīnījās Krievu—turku karā (1828—1829) un 1829. gada jūnijā piedalījās Erzurumas ieņemšanā. Pēc atgriešanās Maskavā 1831. gadā Puškins apprecējās ar Natāliju Gončarovu un pārcēlās uz Pēterburgu. Šajā laikā viņš atbalstīja Novembra sacelšanās apspiešanu Polijā un Lietuvā un tika atjaunots ierēdņa amatā kā titulārpadomnieks, vāca arhīvu materiālus un pēc tiem rakstīja vēsturiskos darbus "Dubrovskis" (1833), "Pugačova stāsts" (1834) un "Kapteiņa meita" (1836). 1833. gadā viņu uzņēma Krievu akadēmijā. Miris 1837. gada 10. februārī Pēterburgā pēc dueļa ar savu svaini Žoržu d'Antesu (Georges-Charles de Heeckeren d’Anthès).
DarbiPoēmas
Romāns vārsmās
Dramatiskie darbi
Proza
Atsauces
Ārējās saites
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
