Dekāns (garīdznieks)
Dekāns (latīņu: decanus, no decem — 'desmit') ir baznīcas administratīvajā sistēmā lietots amata apzīmējums. VēsturePirmo reizi dekāna amats tika ieviests 7. gadsimtā, Franku karalistē, ar mērķi attīstījušos bīskapiju darbības sekmīgākai organizācijai. Dekāni reizi gadā inspicēja viņiem uzticētās baznīcas un kapelas, apmeklējot arī priesterus, bet pēc tam atskaitījās savam bīskapam. Vēlākos gadsimtos dekāna funkcijas paplašinājās — dekāns sasauca dekanāta kongregāciju, par svarīgākajām problēmām informēja bīskapu un piedalījās galvenajās diecēzes sanāksmēs. Iecelšana dekāna amatāBaznīcā dekāna amatu piešķir attiecīgās diecēzes bīskaps — ordinārijs, pirms lēmuma pieņemšanas, uzklausot attiecīgā dekanātā kalpojošu garīdznieku viedokli par piemērotību amatam.Par dekānu var kļūt pieredzes bagāts, cienījams priesteris. Baznīcas administratīvajā sistēmā dekānu var arī saukt par apgabala vikāru (latīņu: vicarius foraneus) vai arhiprezbiteru. Dekāns veic administratīvas un pastorālas funkcijas, lai savā dekanātā — noteiktā teritorijā koordinētu diecēzes draudžu darbu.[1] Pienākumi un tiesībasDekāna pienākums un tiesības ir:
Dekāns ikdienā nēsā liturģisku apģērbu — sutanu. Romas katoļu Rīgas Metropolijas klērā esošie dekanāti
AtsaucesĀrējās saites
|