Eduards VI Tjudors
Eduards VI Tjudors (Edward VI Tudor, dzimis 1537. gada 12. oktobrī, miris 1553. gada 6. jūlijā) bija Anglijas un Īrijas karalis no 1547. gada 28. janvāra un tā paša gada 20. februārī deviņu gadu vecumā tika kronēts.[1] Kā Henrija VIII un Džeinas Seimūras dēls, viņš bija trešais monarhs no Tjudoru dinastijas, kā arī pirmais Anglijas protestantu valdnieks. Eduarda VI oficiālais tituls: "Edward the Sixth, by the Grace of God, King of England, France and Ireland, Defender of the Faith and of the Church of England and also of Ireland in Earth Supreme Head". Vienīgais no Henrija VIII dēliem, kurš izdzīvoja līdz apzinātam vecumam. Visai sliktu veselību kopš agras bērnības. Savam laikam izglītots - brīvi prata latīņu, franču, sengrieķu valodas (tulkoja sengrieķu literatūras paraugus). Pārliecināts protestants (pēc viņa rīkojuma tika izveidots "Protestantu katķisms", "Koplūgsnu grāmata", kā arī reformēts rituāls baznīcās (tuvāk luterāņu, nevis anglikāņu rituālam). Ar 1553. gada 21. jūnijā izmainīja troņmantošanas likumu, pasludinot savu draudzeni lēdiju Džeinu Greju (karaļa Henrija VII mazmazmeitu) par oficiālo troņmantnieci. Eduards VI mira 16 gadu vecumā no tuberkulozes. Eduarda VI tēls literatūrāStāsts par nepilngadīgo, taču visai inteliģento Anglijas karali apspēlēts gan literatūrā, gan teātrī, gan kino. Slavenākais darbs, kurā viņš ir viens no galvenajiem varoņiem, ir Marka Tvena stāsts "Princis un ubaga zēns". Ārējās saites
Atsauces un piezīmes
|