EpifīzeSmadzeņu epifīze (latīņu: epiphysis cerebri jeb corpus pineale — ‘čiekurveida ķermenis’) ir neliels veidojums, kurš mugurkaulniekiem atrodas zem galvas ādas vai galvas smadzeņu dziļumā. Tas funkcionē kā gaismu uztverošs orgāns vai kā iekšējās sekrēcijas dziedzeris, kura aktivitāte ir atkarīga no apgaismojuma. Dažām mugurkaulnieku sugām epifīze veic abas funkcijas. Cilvēkam tās forma atgādina čiekuru, no kurienes arī radies tās nosaukums (grieķu: epiphysis — 'čiekurs, uzaugums').[1] Epifīze ir samērā liela bērniem, bet pēc pubertātes tā samazinās. AttīstībaEpifīze veidojas embrioģenēzes laikā jau 2. mēnesī no neiroektodermas kā starpsmadzeņu (diencephalon) izaugums. UzbūveEpifīze atrodas uz vidussmadzeņu lamina tecti, no augšas to klāj pia mater. Epifīzes pamatā atrodas dobums, tas ir saistīts ar trešā ventrikula augšējo sienu. Šo dobumu, tāpat kā trešo ventrikulu, izklāj ependīmas glija. Epifīzi klāj saistaudu kapsula, kas ir pia mater turpinājums. No kapsulas saistaudi ieaug dziedzerī un veido septas. Septās ir daudz asinsvadu un simpātisko nervu šķiedru, tās sadala epifīzi daiviņās. Epifīzē izšķir 2 šūnu veidus: Pinealocīti ir galvenais šūnu veids. Šo šūnu izaugumi beidzas ar paplašinājumiem, kuri piekļaujas asins kapilāriem. Astrocitārai glijai līdzīgas šūnas, kas balsta pinealocītus. FunkcijasPinealocīti sintezē:
Skatīt arīAtsauces
|