|
Herberts Hūvers
Herberts Klārks Hūvers (angļu: Herbert Clark Hoover; dzimis 1874. gada 10. augustā, miris 1964. gada 20. oktobrī) bija Amerikas Savienoto Valstu politiķis, inženieris un humānais darbinieks, kurš no 1929. līdz 1933. gadam bija 31. ASV prezidents. Viņš bija Republikāniskās partijas pārstāvis un kļuva par prezidentu tieši pirms Lielās depresijas sākuma, kas būtiski ietekmēja viņa prezidentūras gaitu un sabiedrisko tēlu.[1] Pirms kļūšanas par prezidentu Hūvers izcēlās ar savu darbu kā inženieris un uzņēmējs, kā arī ar ievērojamu ieguldījumu humānajā palīdzībā Pirmā pasaules kara laikā, Eiropā palīdzot organizēt pārtikas piegādes.[2]. Viņš bija arī ASV Tirdzniecības sekretārs (1921–1928), šajā amatā veicinot ASV ekonomisko izaugsmi un modernizāciju.[3] Hūvera prezidentūru aizēnoja ekonomiskā krīze (Lielā depresija) un augošais bezdarba līmenis, kā rezultātā viņa politika tika plaši kritizēta kā nepietiekama, lai risinātu šo krīzi.[4] Bez darba bija 14 miljoni amerikāņu. Viņi vainoja Hūveru, ka tas nespēj apturēt Lielo depresiju. 1932. gada ASV prezidenta vēlēšanās Hūvers zaudēja Franklinam Rūveltam. Pēc prezidentūras viņš turpināja aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un rakstīja vairākas grāmatas. Pēc Otrā pasaules kara Hūvers vadīja Eiropas pārtikas programmu. Viņa dzīve un darbība ir atstājusi pretrunīgu, bet nozīmīgu nospiedumu ASV vēsturē. Četras reizes nominēts Nobela miera prēmijai (1921., 1933., 1941. un 1946. gadā). Bērnība un izglītībaHerberts Hūvers piedzima 1874. gada 10. augustā Vestbrānčā, Aiovas štatā, kvēkeru ģimenē. Viņa vecāki Džesijs Klārks Hūvers (Jesse Clark Hoover) un Hulda Rendela Minthorna (Huldah Randall Minthorn) bija aktīvi kvēkeru kopienas locekļi, kas uzsvēra vienkāršību, darba tikumu un palīdzību citiem. Hūvera bērnību ievērojami ietekmēja vecāku nāve — tēvs nomira, kad Herberts bija sešus gadus vecs, bet māte trīs gadus vēlāk. Pēc vecāku nāves viņu audzināja radinieki Oregonā. Lai gan viņa izglītības iespējas bija ierobežotas, Hūvers jau no agras bērnības izrādīja izcilu disciplīnu un uzņēmību. 1891. gadā viņš bija viens no pirmajiem studentiem, kas iestājās nesen izveidotajā Stenforda Universitātē, Kalifornijā. Tur viņš studēja ģeoloģiju un paralēli strādāja dažādus darbus, lai apmaksātu mācības. Studiju laikā Hūvers piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē un ieguva reputāciju kā centīgs un neatlaidīgs jaunietis. 1895. gadā Hūvers absolvēja Stenforda Universitāti ar ģeologa kvalifikāciju, kļūstot par vienu no pirmajiem absolventiem šajā programmā.[5] Viņa akadēmiskā un praktiskā sagatavotība pavēra ceļu veiksmīgai starptautiskai karjerai inženierzinātnēs un kalnrūpniecībā. Karjera pirms prezidentūras Herberts Hūvers savu profesionālo karjeru sāka kā ģeologs un kalnrūpniecības inženieris. Pēc Stenforda Universitātes absolvēšanas viņš strādāja pie lieliem derīgo izrakteņu ieguves projektiem Austrālijā un Ķīnā,[6] kļūstot par veiksmīgu un pieprasītu speciālistu. Hūvera tehniskās zināšanas, uzņēmība un prasme vadīt sarežģītus projektus ļāva viņam kļūt par vienu no sava laika ievērojamākajiem kalnrūpniecības inženieriem. Viņš vadīja vairākus starptautiskus derīgo izrakteņu ieguves uzņēmumus un līdz 40 gadu vecumam jau bija uzkrājis ievērojamu bagātību.[7] Pirms Pirmā pasaules kara Hūvers viesojās arī Latvijā.[8] Pirmā pasaules kara laikā Hūvers pievērsās humānajam darbam. Kad 1914. gadā Eiropā sākās karš, viņš vadīja ASV pilsoņu repatriācijas pasākumus un palīdzēja tūkstošiem amerikāņu atgriezties mājās. Vēlāk viņš kļuva par Beļģijas atbalsta komisijas vadītāju, organizējot pārtikas un humānās palīdzības piegādi kara izpostītajai valstij.[9] Hūvers ar komandu palīdzēja izglābt miljoniem cilvēku no bada.[10] Hūvera darbs tika augstu novērtēts, un viņš kļuva par starptautiski atzītu humānās palīdzības līderi. Pēc kara Hūvers uzsāka darbu ASV valdībā, un no 1921. līdz 1928. gadam ASV prezidentu Vorena Hārdinga un Kelvina Kūlidža administrācijās bija Tirdzniecības sekretārs. Šajā amatā viņš aktīvi veicināja saimniecības modernizāciju un inovācijas, uzsverot standartizācijas un infrastruktūras attīstības nozīmi. Hūvers arī atbalstīja valdības sadarbību ar privāto sektoru, lai uzlabotu uzņēmējdarbības efektivitāti un radītu jaunas darba vietas. Viņa veiksmīgā darbība šajā amatā nostiprināja viņa reputāciju kā efektīvam administratoram un sagatavoja ceļu uz prezidenta amata kandidēšanu. Prezidentūras periods (1929–1933)Herberts Hūvers tika inaugurēts par ASV prezidentu 1929. gada 4. martā, aizstājot iepriekšējo prezidentu Kelvinu Kūlidžu. Par prezidentu kļuva laikā, kad valsts piedzīvoja ekonomiskās izaugsmes periodu, un Hūvera galvenie mērķi bija turpināt ekonomisko modernizāciju, uzlabot valdības efektivitāti un veicināt sabiedrības labklājību. Viņš cerēja ar zinātnes un tehnoloģijas palīdzību atrisināt valsts ekonomiskās un sociālās problēmas, uzskatot, ka brīvais tirgus kopā ar privātām iniciatīvām var radīt ilgtspējīgu progresu. Tomēr jau prezidentūras sākumā, 1929. gada oktobrī, Volstrītu satricināja akciju tirgus krahs, kas iezīmēja Lielās depresijas sākumu. Ekonomiskā krīze izraisīja masveida bezdarbu, uzņēmumu bankrotus un finanšu sistēmas destabilizāciju. Hūvers sākotnēji uzskatīja, ka saimniecība atgūsies pati no sevis, un atturējās no tiešas valdības iejaukšanās.[11] Viņš aicināja uz kopienas solidaritāti un brīvprātīgu palīdzību no uzņēmumiem un privātpersonām, tomēr šāda pieeja izrādījās nepietiekama, lai risinātu krīzi. Reaģējot uz pieaugošo spiedienu, Hūvers īstenoja vairākas reformas, tostarp izveidoja Rekonstrukcijas finanšu korporāciju (Reconstruction Finance Corporation, RFC), lai atbalstītu bankas un uzņēmumus,[11] un paplašināja sabiedrisko darbu programmas, piemēram, Akmens aizsprosta (Boulder Dam, vēlāk sauktu par Hūvera aizsprostu) celtniecību. Viņš arī ieviesa Smūta–Haulija tarifa likumu (Smoot–Hawley Tariff Act), kas būtiski paaugstināja importa nodevas, taču šis solis izraisīja starptautisko tirdzniecības attiecību pasliktināšanos un vēl vairāk saasināja ekonomisko lejupslīdi.[11] Hūvera reakcija uz depresiju tika plaši kritizēta kā nepietiekama un aizkavēta. Sabiedrībā viņa politika izraisīja vilšanos, un viņa vārds kļuva sinonīms grūtībām, piemēram, pagaidu bezpajumtnieku apmetnes tika dēvētas par “Hūvera pilsētiņām” (Hoovervilles).[12] Kritiķi viņu apsūdzēja par neieinteresētību parastā cilvēka ciešanās un pārmērīgu uzsvaru uz brīvā tirgus principiem. Līdz prezidentūras beigām Hūvera reputācija bija nopietni iedragāta, un 1932. gada vēlēšanās viņš pārliecinoši zaudēja demokrātu kandidātam Franklinam Rūzveltam, kura “Jaunais kurss” (New Deal) piedāvāja plašāku valdības iejaukšanos saimniecības atveseļošanās procesā. Hūvera prezidentūra palika atmiņā kā viens no sarežģītākajiem periodiem ASV vēsturē, ko iezīmēja nespēja efektīvi risināt Lielās depresijas radītās problēmas. Dzīve pēc prezidentūras Pēc prezidentūras beigām 1933. gadā Herberts Hūvers pievērsās sabiedriskajai dzīvei, rakstniecībai un darbam valdības komisijās. Lai gan viņa prezidentūra tika kritizēta, Hūvers palika aktīvs ASV politiskajā un intelektuālajā dzīvē, cenšoties uzlabot savu sabiedrisko tēlu un sniegt ieguldījumu valsts attīstībā. 1938. gadā Hūvers otro reizi viesojās Latvijā.[8] Hūvers kļuva par dedzīgu savas politikas aizstāvi, publicējot vairākas grāmatas un memuārus, tostarp trīs sējumu darbu The Memoirs of Herbert Hoover (“Herberta Hūvera memuāri”). Viņš rakstīja arī par politiskiem, saimnieciskiem un sabiedriskiem jautājumiem, mēģinot analizēt Lielās depresijas cēloņus un piedāvāt risinājumus valsts problēmām. Viņa raksti un grāmatas sniedz vērtīgu ieskatu 20. gadsimta sākuma ekonomiskajās un politiskajās pārmaiņās. Pēc Otrā pasaules kara Hūvers atgriezās valdības dienestā, piedaloties divās prezidenta komisijās. Prezidenta Harija Trumena un vēlāk arī Dvaita Eizenhauera uzaicināts, viņš vadīja tā sauktās “Hūvera komisijas” (1947–1949 un 1953–1955), kuru uzdevums bija pārskatīt un reorganizēt federālās valdības struktūru, lai palielinātu tās efektivitāti. Šīs komisijas piedāvāja desmitiem reformu un palīdzēja samazināt valdības izmaksas. Šis darbs būtiski uzlaboja Hūvera reputāciju un kļuva zināms kā nacionālu reformu veidotājs. Savā pēdējā dzīves posmā Hūvers arī aktīvi darbojās kā starptautiskās palīdzības programmu atbalstītājs. Viņš turpināja uzsvērt humānās palīdzības un pārtikas sadales nozīmi, it īpaši pēc kara izpostītajā Eiropā. Lai gan viņš vairs nekandidēja uz politiskiem amatiem, Hūvers saglabāja ietekmi kā intelektuālis un politiskais stratēģis. Hūvers dzīvoja līdz 90 gadu vecumam, kļūstot par vienu no visilgāk dzīvojušajiem ASV prezidentiem. Viņš nomira 1964. gada 20. oktobrī Ņujorkā un tika apglabāts dzimtajā Vestbrānčā, Aiovas štatā. Hūvera dzīves mantojums ir pretrunīgs, taču viņu atcerās gan kā humāno darbinieku un reformatoru, gan kā prezidentūras laikā izaicinājumu pārņemtu līderi. Atsauces
Ārējās saites
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
