Oberosts

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas Neatkarības karš, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls s d l

Oberosts (vācu: Militärstaat Ober Ost) jeb Austrumu kopējā vācu karaspēka virspavēlniecība (Oberbefehlshaber der gesamten deutschen Streitkräfte im Osten), burtiskā tulkojumā „Augšējie Austrumi”, bija Vācijas Impērijas karaspēka izveidotā pārvaldes struktūra okupētajās Krievijas Impērijas ziemeļrietumu guberņās Pirmā pasaules kara laikā (1914—1918). Tajā ietilpa tagadējās Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Polijas daļas. Teritorijas virspavēlnieki bija Pauls Hindenburgs (1914—1916) un Bavārijas Karalistes princis Leopolds (1916—1918). Pēc pārvaldes veida Ober Ost bija organizēts kā militāra valsts, līdzīgi Vācu ordeņa valstij viduslaikos un vēlākajam Ostlandes reihskomisariātam Otrā pasaules kara laikā.^[1]

Igaunijas Zemes padome 1917. gada 28. novembrī pasludināja savu suverenitāti, bet Latviešu pagaidu nacionālā padome 1917. gada 30. novembrī (2. decembrī) pasludināja Latvijas autonomiju latviešu etnogrāfiskajās robežās Kurzemes, Latgales un Vidzemes teritorijā. Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju 1917. gada decembrī un Brestļitovskas miera sarunu sākšanas Vācijas valdība nolēma pārtraukt Oberosta apgabala militāro pārvaldi un aizstāt to ar satelītvalstīm, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā. 1918. gada 16. februārī pasludināja Lietuvas Karalistes, bet 8. martā Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu.

Pirmā pasaules kara sākumā Krievijas armija iebruka Austrumprūsijas teritorijā, bet tika sakauta Tanenbergas kaujā 1914. gada 26.—31. augustā. 1915. gada 7.—26. februārī Krievijas karaspēks atsāka uzbrukumu, bet tika sakauts kaujā pie Augustovas meža. Krievijas armijas XX korpusa sastāvā šajās kaujās cīnījās arī daudz latviešu karavīru.

1915. gada aprīlī Vācijas karaspēks Hindenburga vadībā šajā frontes sektorā pārgāja uzbrukumā un 8. maijā ieņēma Liepājas kara ostu, kas kļuva par svarīgu atbalsta bāzi tālākajām operācijām. 1915. gada jūlijā Vācija sāka Kurzemes ofensīvu un ātri ieņēma lielāko daļu no Kurzemes guberņas, Kauņas guberņas un Grodņas guberņas, augustā nokļūstot līdz Kauņas — Brestļitovskas līnijai. Septembrī Krievijas armijai izdevās nostabilizēt fronti un oktobrī ar latviešu strēlnieku bataljonu palīdzību neļāva Vācijas armijai pāriet Vidzemes guberņas robežu uz dienvidiem no Rīgas. Pēc Krievijas valdības pavēles lielākā daļa latviešu zemnieku bija spiesti doties bēgļu gaitās un Vidzemi, Igauniju, Latgali un Krievijas guberņām. Okupētajās zemēs Vācijas valdība sāka pārvācošanas politiku un plānoja to kolonizēt ar vācu zemniekiem. 1916. gadā frontes līnija gandrīz nemainījās, bet 1917. gada septembrī vāciešiem izdevās pārraut fronti un ieņemt Rīgu un Igaunijas salas. 1918. gada februārī Vācijas Impērijas 8. armija ieņēma visu Vidzemi, Latgali, Igauniju un Baltkrieviju, karadarbību pārtraucot tikai pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada martā.

Jau pirmā Vācijas uzbrukuma laikā 1915. gada tika radīts Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabals jeb saīsināti Ober Ost. Pakāpeniski tika izveidota trīspakāpju pārvaldes struktūra:

1. pagastu un pilsētu vietējā pašpārvalde;
2. apriņķu pārvalde (vācu militārpersonas);
3. apgabalu pārvaldes orgāni.

Virspavēlniecības iestādes atradās Kauņā.

1916.-1917. gadā tika lietoti ostrubļi ar tekstu vācu, poļu, lietuviešu un latviešu valodās:

• 
  1 rubļa bankas zīme (izlaista 1916)
• 
  3 ostrubļi (averss, 1916)
• 
  3 rubļu bankas zīme (1916)
• 
  10 rubļu bankas zīme (1916)
• 
  25 rubļu bankas zīme (1916)
• 
  100 rubļu bankas zīme (1916)
• 
  100 rubļu bankas zīme (otra puse, 1916)
• 
  Monētas

• 1916. gada 26. jūnijā Oberosta teritoriju administratīvi sadalīja sešos pārvaldes apgabalos, kas atbilda agrāko guberņu dalījumam: Kurzeme, Lietuva, Viļņa, Suvalki, Bjalistoka, Grodņa.
• 1917. gadā tika izveidoja trīs pārvaldes apgabalus:
  • Kurzemes pārvaldes apgabals (Verwaltungsgebiet Kurland), galvaspilsēta Jelgava, pārvaldes vadītājs Alfrēds fon Goslers (Alfred von Goßler, 1867—1946).
  • Lietuvas pārvaldes apgabals (Verwaltungsgebiet Litauen). galvaspilsēta Viļņa, pārvaldes vadītājs Izenburgas-Biršteinas firsts Francis-Jozefs (Franz-Joseph zu Isenburg-Birstein, 1869—1939).
  • Bjalistokas-Grodņas pārvaldes apgabals (Verwaltungsgebiet Bialystok-Grodno), galvaspilsēta Bjalistoka, pārvaldes vadītājs Teodors fon Hepe (Theodor von Heppe, 1870—1954).
• 1918. gada februārī Bjalistokas-Grodņas pārvaldes apgabalu pievienoja plānotajai Lietuvas Karalistei un par militārās pārvaldes vadītāju Viļņā iecēla Teodoru fon Hepi. 1918. gada augustā Kurzemes pārvaldes apgabalu paplašināja uz Vidzemi un Igauniju, par pārvaldes vadītāju iecēla Alfrēdu fon Gosleru.^[2]

Jau 1915. gadā sāka dzimt dažādas idejas, par iekaroto zemju kolonizēšanu un izmantošanu Vācijas interesēs. Austrumprūsijai kaimiņos esošās Latvijas un Lietuvas zemes varēja dot papildus pārtiku, kareivjus, un kalpot par vietu vācu kolonistu izmitināšanai. Tā kā Kurzemi 1915. bija pametusi lielākā iedzīvotāju daļa, dodoties bēgļu gaitās, vācbaltu muižnieki atklāti piedāvāja zemi kolonistiem no Vācijas Impērijas.

Berlīnē nodibināja biedrību "Kurzeme" (Kurland), kurai bija jāveic Kurzemes un Zemgales zemju iepirkšana no muižniekiem, un kolonistu pārvietošana. 1918. gada 17. jūnijā Hindenburgs uzdod Kurzemes muižniekiem, kuru īpašumi pārsniedz 360 hektārus, pārdot 1/3 savu zemju biedrībai Kurland par pirmskara zemes cenām.^[4] Lai iepazītos ar kolonizācijas priekšdarbiem, 1918. gada septembrī Vācijas valdība uz Baltiju nosūta Augustu Vinnigu, kas drīz kļūst par Vācijas ģenerālpilnvaroto un vēlāk, vēstnieku.

Viena no reģiona nākotnes idejām bija personālūnijas izveidošana ar Vācijas Impēriju, kurā atjaunotās Kurzemes un Zemgales hercogistes un Lietuvas lielkņazistes kroņus uzņemtos Prūsijas karalis, vai kādas citas vācu dinastijas pārstāvis. 1917. gada oktobrī Kurzemi un Lietuvu apmeklēja Vācijas kanclers Georgs Mihaeliss. Berlīnē notika apspriede, kurā apstiprināja personālūniju veidošanu, ja vien tā saņems pārējo impērijas valstu valdnieku apstiprinājumu. Brestļitovskas miera sarunās Vācija paziņoja, ka okupēto teritoriju iedzīvotāji jau izteikušies par atdalīšanos no Krievijas, tādēļ Vācija no šejienes armiju neizvedīs.

1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome deklarēja Lietuvas Karalistes atjaunošanu, kuras neatkarību Vācijas Impērija atzina 1918. gada 23. martā. 1918. gada 25. martā Baltkrievijas Tautas padome deklarēja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību un lūdza Vācijas Impērijai palīdzību patstāvīgas valsts izveidei. Tās plānotā teritorija aptvēra Mogiļevas guberņu un daļas no Minskas, Grodņas, Viļņas, Vitebskas un Smoļenskas guberņām, ieskaitot Bjalistoku, Viļņu un Daugavpili. Tomēr Vācijas Impērija vilcinājās ar šī plāna atbalstīšanu.

Lietuvas Padome 1918. gada 4. jūlijā nolēma karaļa kroni piedāvāt Virtembergas grāfam Urahas Vilhelmam, kas pieņēma karaļa Mindauga II vārdu. Neilgi pirms Vācijas kapitulācijas 1918. gada 2. novembrī Lietuvas Padome nolēma atcelt iepriekšējos lēmumus un pasludināt Lietuvas Republikas izveidi.

1917. gada Krievijas revolūcija Latvijā noveda pie vēlētu Zemes padomju izveidošanās Rīgā, Vidzemē un Latgalē. Vācijas okupētajā teritorijā revolucionāras izpausmes netika pieļautas. 1917. gada 8. septembrī Jelgavā, pēc Kurzemes landtāga lēmuma sanāca Kurzemes Zemes sapulce, kas izveidoja Kurzemes Zemes padomi. Papildus vācbaltu muižniekiem un garīdzniekiem sēdē piedalījās vairāki vāciešiem paklausīgi latvieši. No 78 pārstāvjiem 48 bija vācbaltieši un 28 latvieši, kas izlēma atdalīties no Krievijas un Kurzemes nākotni uzticēt Vācijas Impērijas ķeizaram.^[5]

1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu, hercoga kroni piedāvājot Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. 1918. gada 15. martā Vācijas Impērija hercogisti atzina par brīvu un patstāvīgu valsti un paziņoja gatavību ar to slēgt līgumus, kas nodrošinātu ciešu saimniecisko un militāro savienību starp abām valstīm.

1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti. Īsi pirms vācu okupācijas Igaunijas Zemes padome 1918. gada 24. februārī pasludināja Igaunijas neatkarību.

1918. gada 27. augustā Vācija parakstīja Berlīnes papildvienošanos, kurā Krievijas PFSR atteicās no Igaunijas un Vidzemes provincēm. Vilhelms II atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti 1918. gada 22. septembrī, bet 1918. gada 5. novembrī Rīgā proklamēja suverēnu Baltijas valsti. Hercoga kroni piedāvāja Meklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.

Pēc Vācijas kapitulācijas tās ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs 1918. gada 19. novembrī nodeva savas pilnvaras Igaunijas Pagaidu valdībai, bet ar 26. novembra Vinniga notu provizoriski atzina arī Latvijas Pagaidu valdību. Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome izbeidza savu darbību 1918. gada 28. novembrī.

Pēc Lietuvas un Kurzemes vasaļvalstu izveides 1918. gada aprīlī Kauņā tika iespiestas ostmarkas ar tekstu vācu, lietuviešu un latviešu valodās:

• 
  1 markas bankas zīme (izlaista 1918)
• 
  1 ostmarka (reverss, 1918)
• 
  2 ostmarkas (reverss, 1918)
• 
  5 ostmarkas (reverss, 1918)
• 
  20 ostmarkas (reverss, 1918)
• 
  50 ostmarku (reverss, 1918)
• 
  100 marku bankas zīme (averss, 1918)
• 
  1000 marku bankas zīme (1918)

• Das Land Ober Ost. Deutsche Arbeit in den Verwaltungsgebieten Kurland, Litauen und Bialystok-Grodno. Hrsgg. im Auftrage des Oberbefehlshabers Ost. Bearbeitet von der Presseabteilung Ober Ost. Stuttgart-Berlin: Deutsche Verlags-Anstalt 1917.
• Vejas Gabriel Liulevicius: Ober Ost, in: Gerhard Hirschfeld (Hrsg.): Enzyklopädie Erster Weltkrieg, Zürich 2003, S. 762-763.
• Abba Strazhas: Deutsche Ostpolitik im Ersten Weltkrieg. Der Fall Ober Ost 1915-1917, Harrassowitz Verlag, Wiesbaden 1993. ISBN 3-447-03293-6