Pērkons (mitoloģija)

Šis raksts ir par mitoloģiju. Par citām jēdziena Pērkons nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Pērkons (latgaliešu: Pārkiuņs, lietuviešu: Perkūnas, senprūšu: Percunis, jātvingu: Parkuns) ir viena no galvenajām dievībām latviešu un pārējo baltu mitoloģijā, kam ir līdzība ar galvenajām debesu dievībām vairākās citās indoeiropiešu reliģijās (indiešu Pardžanju, skandināvu Fjorgyn, slāvu Perunu (Перун)). Indoeiropiešu pirmkristietības reliģija iespaidojusi arī igauņu mitoloģiju, kurā Pērkonam atbilst zibens dievs Pikers (Pikker).

Senajā Grieķijā Pērkona ekvivalents bija Zevs (Zeus Keraunios), romiešiem Jupiters (Iuppiter Tonans), ģermāņiem Tors-Donars (Thor-Donar).

Indiešiem Pardžanja no zibeņu pavēlnieka laika gaitā kļuvis par lietus devēju, savu zibeņu un pērkondārdu spēku atdodot Indram. Skandināvu panteonā Fiorgyn atkāpies otrā plānā un kļuva tikai par Odina sievas Frigas tēvu, savu zibeņu un pērkondārdu spēku atdodot Toram. Slāviem Peruns saglabāja savas funkcijas, taču laika gaitā dievību hierarhijā atkāpās no priekšplāna otrajā plānā, par dominējošo dievību kļūstot saules dievībai Dažbogam. Lietuviešu mitoloģijā, kā liecina vēsturnieks Matejs Pretorijs, Perkūns līdz pat 17. gadsimtam bija viena no centrālajām pagānisma dievībām.

Agrākā liecība par Pērkona kultu ir 13. gadsimta Atskaņu hronikas teksta 1430. pantā par lietuviešu dieva Perkune palīdzību viņiem karagājienā uz Serves pussalu Sāmsalā, pārklājot Irbes šaurumu ("Austrumlīci") ar ledu:

Toties jaunākais ieraksts atrodams Daugavpils jezuītu kolēģijas 1734. gada annāles par Latgales latviešu tradīciju Jāņos cienāt Svēto Pērkonu ar medalu:

„A cultu (festo S.Joannis Baptistae secundum vetus Kalendarium) tontrui, Lotavice dicti, Swats parkauns, cui putabant inesse animam offerebantque in medio areae vas cerevisiae, explicata illis natura tontirui, revocati circiter 30.” (“Pērkona godināšanas kultā (pēc vecā kalendāra Jāņa Kristītāja svētkos), latviski to sauca Svētais Pērkons, kuram, kā viņi uzskatīja, piemīt dvēsele un kuram viņi lauku vidū nesa medalus trauku, tikai atgriezti apmēram 30 pēc tam, kad viņiem bija izskaidrota pērkona daba.”)

Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju.

Pērkons ir vienīgā latviešu dievība, kam ir plaša ģimene (Pērkona māte, Pērkona meitas, 5, 6 vai 9 Pērkona dēli un Pērkona vedekla). Folklorā sastopam arī četrus Pērkonus, vai skaitā neminētus Pērkoniņus, piecus Pērkona brāļus.

Pērkona atribūti/ieroči — zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzs rīkste, bulta vai lode, milna vai ugunīga milna. Tautasdziesmās un buramvārdos sastopamajam Pērkonam ir „melni zirgi” vai „svina ķēve”, savukārt pasakās viņš brauc ar baltiem zirgiem.

Pērkoņa apzīmēšanai izmantoja Pērkonkrustu, kam bija vairāki grafiskie apzīmējumi. Tas ir Dieva krusts, kam uz labo vai kreiso pusi ir savīti zari.

• Mitoloģijas enciklopēdija. — II sēj., 215. lpp. — Latvijas enciklopēdija, Rīga, 1994.

• Latvju dainas par Pērkonu^{[novecojusi saite]} (latviski)
• Citāti no rakstiem par Pērkonu

Šis ar mitoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l