|
Svante Gustavs Dīcs
Svante Gustavs Dīcs (vācu: Svante Gustav Dietz; dzimis 1670. gada 20. februārī, miris 1723. gada 6. martā) bija vācbaltiešu luterāņu mācītājs, garīgais dzejnieks, latviešu garīgās dzejas autors. DzīvesgājumsDzimis 1670. gadā Raunas draudzes luterāņu mācītāja Georga Tomasa Dīca ģimenē. Izglītību ieguva Rīgas licejā, kur apguva arī zviedru valodu.[1] Studēja teoloģiju Leipcigas un Jēnā Universitātēs.[2] 1693. gadā Dīcs kļuva par Smiltenes draudzes adjunktu, 1699. gadā par patstāvīgu mācītāju, vēlāk arī Palsmanes draudzē.[2] Lielā Ziemeļu kara laikā aizbēga uz Rīgu,[2] pēc kara atkal bija mācītājs Smiltenē.[2] No 1713. līdz 1723. gadam — Cēsu apriņķa otrā iecirkņa prāvests.[2] Gan rakstījis, gan tulkojis garīgo dzeju, daļa no viņa aptuveni 200 dziesmām (blakus Kristofora Fīrekera un Bernharda Vilhelma Bīnemaņa darbiem) bijusi gan Kurzemes, gan Vidzemes latviešu dziesmugrāmatu pamatā.[2] Vidzemes luterāņiem paredzētās dziesmugrāmatas "Latviska dziesmu grāmata.." (1723) rediģētājs.[2] Iztulkoja latviešu valodā zviedru baznīcas luterāņu agendu "Rokas grāmata.." (1708).[2] Sarakstījis "Smiltenes baznīcas grāmatu", kas ir kultūrvēsturiski nozīmīgs darbs, pārstrādāja Ernsta Glika tulkoto Vidzemē ieviesto Mārtiņa Lutera katehisma 5. izdevumu "Svētā bērnu mācība.." (1732).[2] Miris Smiltenē, apbedīts Smiltenes kapos.[2] AtsaucesĀrējās saitesBaltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.
|
||||||||||||||||
