Viļņas ūnija

Viļņas ūnija jeb Lietuvas un Livonijas personālūnija bija 1561. gada 28. novembrī Livonijas kara laikā Viļņā noslēgta vienošanās starp Lietuvas lielkņazistes un Polijas Karalistes valdnieku Sigismundu II Augustu un Livonijas ordeņa pēdējo Livonijas ordeņa mestru Gothardu Ketleru par personālūnijas izveidi, kas pēc 1566. gada Grodņas ūnijas noslēgšanas kļuva par Livonijas un Lietuvas reālūniju. Ar Viļņas ūniju, kas uztverams par padošanās paktu, Sigismunds II Augusts kļuva par Livonijas senioru, bet Gothards Ketlers par Livonijas vietvaldi un gubernatoru. Pakta pamatā bija senais Pax Romana princips, ko romieši bija ieviesuši, padarot pakļautās valstis par impērijas provincēm.

Ūnijas līgums ietvēra Padošanās līgumu (latīņu: Pacta subjectionis) par Ordeņa padošanās noteikumiem un Sigismunda Augusta privilēģiju (latīņu: Privilegium Sigismundi Augusti), kas garantēja pakļautajai Livonijas hercogistei evaņģēliski-luteriskās baznīcas, vācu valodas un pašpārvaldes tiesības.

Livonijas Konfederācijas sekularizācija un pāriešana Polijas-Lietuvas aizsardzībā (kā to 1525. gadā izdarīja Vācu ordeņa Prūsijas atzars, izveidojot Prūsijas hercogisti) ilga apmēram četrus gadus:

• 1557. gada septembrī Livonijas ordenis Livonijas Konfederācijas vārdā noslēdza Pasvales līgumu ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību iespējamā karā pret Krievijas caristi.
• 1558. gadā Krievijas cariste pieteica ultimātu Livonijai un iekaroja Tērbatas bīskapiju.
• 1559. gada augustā Livonijas ordenis noslēdza Viļņas līgumu - protekcijas līgumu ar Poliju un Lietuvu.
• 1559. gada septembrī līdzīgu protekcijas līgumu noslēdza arī Rīgas arhibīskapija.
• 1559.—1560. gadā Dānijas karalis savam brālim Magnusam atpirka Kurzemes un Sāmsalas bīskapiju.
• 1560. gadā Livonijas ordenis ieķīlāja Grobiņas apgabalu Prūsijas hercogistei.
• 1560. gada 5. aprīlī Livonijas ordeņa apspriedē Rīgā tika pieņemts lēmums ordeni likvidēt un pārvērst tā teritoriju par mantojamu hercogisti.
• 1560. gada 2. augustā krievi sakāva ordeņa karaspēku Ērģemes kaujā un ieņēma Cēsis un Pērnavu.
• 1561. gadā Livonijas zemes Ziemeļigaunijā padevās Zviedrijas karalim, izveidojas Zviedru Igaunija.
• 1561. gada 28. novembrī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Viļņā parakstīja ordeņa padošanās paktu (Viļņas ūniju).
• 1562. gada 5. martā Rīgā Livonijas ordeņa mestrs un pavēlnieki ratificēja Viļņas ūniju.

• Livonijas ordenis tika sekularizēts.
• Karalis un dižkungs Sigismunds II Augusts apņēmās aizbildināt Livonijas kārtas Vācu Nācijas Svētās Romas impērijas ķeizaram par to, ka tās ir padevušās viņam.
• Tika garantēta Augsburgas konfesija, kas nozīmēja neiejaukšanos katoļu un protestantu baznīcu lietās.
• Tika garantētas līdzšinējās dižciltīgo privilēģijas un jurisdikcija, kārtojot apelācijas jautājumu.
• Vadošos amatus rezervēja livoniešiem, tomēr kara dēļ tiesības iecelt piļu virsniekus palika karalim, vadoties no lietderības, nevis no viņu tautības.
• Kurzeme un Zemgale tiesību ziņā tika pielīdzinātas 1525. gadā dibinātajai Prūsijas hercogistei, izveidojot autonomu Kurzemes un Zemgales hercogisti un piešķirot to mantojuma lēnī pēdējam ordeņa meistaram Gothardam Ketleram.
• Pārējā Livonijas ordeņa teritorijā nodibināja Pārdaugavas Livonijas hercogisti, kas atradās personālūnijā ar Lietuvas lielkņazu un viņa mantiniekiem.
• Pārdaugavas hercogistē esošās pilis karalis pēc savas labpatikas apsolīja tiem, "kas vēl atlikušies no Vācu ordeņa, kā arī mūsu padomniekiem un citiem, kam nopelni Livonijas labā".

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas Sigismunda II Augusta tituls latīniski tika rakstīts šādi:

"Sigismundus Augustus Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, nec non terrarum Cracoviae, Sandomiriae, Siradiae, Lanciciae, Cuiaviae, Kijoviae, Russiae, Woliniae, Prussiae, Masoviae, Podlachiae, Culmensis, Elbingensis, Pomeraniae, Samogitiae, Livoniae etc. dominus et haeres".

• Pakta tiešās sekas bija karš starp Dāniju un Zviedriju par Igaunijas ziemeļdaļas mantojumu ("Ziemeļu septiņgadu karš").
• Attālas sekas bija Poļu-zviedru karš (1600–1629) starp Polijas-Lietuvas un Zviedrijas Vāsas dinastijas valdniekiem, kā rezultātā Zviedrija anektēja Pārdaugavas hercogisti, izņemot tās dienvidaustrumu daļu (Poļu Livonija, tagadējā Latgale).
• Livonijas bruņniecība tika atzīta par Livonijas zemju pārstāvi starptautiskajās attiecībās.
• Livonijas bruņniecība ar tās landtāga izvirzīto priekšstāvi Johanu Reinholdu fon Patkulu priekšgalā vēlējās attiecināt Viļņas ūnijas noteikumus uz pakļaušanās noteikumiem Zviedrijai, kas izraisīja asu interešu sadursmi ar Zviedrijas karali un bija viens no iemesliem, kāpēc sākās Lielais Ziemeļu karš (1700–1721).
• Tikai pēc Polijas troņa mantošanas kara (1733–1738) Krievijas atbalstītais Polijas karaļa troņa kandidāts Augusts III (August III Wettin) (1733—1763) galīgi atteicās no tiesībām uz Livonijas (Pārdaugavas) hercogisti par labu Krievijas Impērijai.

Rusova hronika par Livonijas padošanos Polijas-Lietuvas aizsardzībā:

"Tajā pašā laikā, kad apstākļi Livonijā tā sarežģījās un daudzas zemes, pilsētas un pilis bija atņemtas, visādi krājumi aizvesti, valdnieku un priekšnieku skaits bija pavisam niecīgs tapis, un pie mestŗa bija palikusi tikai neliela padome, un mestris viens pats arī bija par vāju cīnīties pret tādu tik stipru ienaidnieku, kuŗam kaujās laime pati nāca pretīm, - mestris ieskatīja par labāko ar visām atlikušām zemēm un pilsētām padoties Polijas ķēniņa apsardzībā, lai šīs pilsētas un zemes nenāktu Krievijas rokās. Polijas ķēniņš Sigimunds Augusts, paklausīdams mestŗa priekšlikumam, pārņēma visas no krieviem neieņemtās pilis un zemes Livonijā. Mestris dabūja dažas Kurzemes zemes un pilis un Rīgas biskapiju, kā lēni ar mantošanas tiesībām, un Kurzemes hercoga un Zemgales grāfa tituli. Tā izbeidzās Vācu ordenis Livonijā un nodibinājās 2 laicīgas valstis: viena Kurzemē zem hercoga valdības un otra latviešu zemē un Rīgas biskapijā, kuŗu ķēniņš paturēja sev, un kuŗa līdz šai dienai saucas par Aizdaugavas valstiņu".^[1]

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Aizmirstā ūnija

s d l Nozīmīgākie tiesību akti un starptautiskie līgumi Latvijas vēsturē Par Senlatvijas valstīm Līvzemes dalīšanas līgums Līgums ar Jersikas ķēniņu Visvaldi Letijas dalīšanas līgums Jersikas miera līgums Tālavas dalīšanas līgums Rīgas miera līgums ar kuršiem Līgums ar Kursas ķēniņu Lamekinu Upmales dalīšanas līgums Zemgales dalīšanas līgums Kursas dalīšanas līgums Sēlijas dalīšanas līgums Par Livonijas Konfederācijas valstīm Livonijas Konfederācijas līgums Melnas līgums Livonijas savienības līgums Salaspils līgums Viļņas ūnija Možaiskas līgums Grodņas ūnija Drohičinas līgums Jamas Zapoļskas miera līgums Livonijas konstitūcijas Livonijas ordinācijas Par Latgali, Kurzemi un Vidzemi Stolbovas miera līgums Jelgavas pamiers Altmarkas pamiers Olivas miera līgums Kardisas miera līgums Andrusovas pamiers Rīgas kapitulācija Nīštates miera līgums Polijas dalīšanas Brestļitovskas miera līgums Berlīnes papildvienošanās (1918) Par Latvijas valsti Deklarācija par Latvijas autonomiju Deklarācija par Latvijas Republikas izveidi Latvijas valsts pasludināšana Latvijas Padomju Republikas pasludināšana Latvijas valsts atzīšana de facto Latvijas—Vācijas līgums par sakaru atjaunošanu Latvijas—Krievijas miera līgums Latvijas valsts atzīšana de iure Latvijas un PSRS līgums par neuzbrukšanu Baltijas valstu sadarbības līgums Latvijas—Vācijas neuzbrukšanas līgums Molotova—Ribentropa pakts Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS Deklarācija par valsts varu Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā Latvijas Centrālās padomes memorands Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu (1944) Latvijas PSR suverenitātes deklarācija Neatkarības atjaunošanas deklarācija Par Latvijas Republikas valstisko statusu PSRS Valsts domes lēmums par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu 2003. gada Eiropas Savienības paplašināšanās līgums