Savos darbos Česlavs Milošs parādīja, ka Austrumeiropas reģions ir ļoti fascinējošs, daudzveidīgs un ar vecām, dzīvām tradīcijām. 1953. gadā iznākušajā grāmatā "Sagūstītais prāts" viņš asi kritizēja komunistisko iekārtu un pēdējā nodaļā "Baltieši" pauda, ka viņa, brīva rakstnieka, uzdevums ir ļaut apspiestajiem (baltiešiem) runāt caur viņu.[2]
Dzīvesgājums
Dzimis 1911. gadā Šeteņos (Šeteniai) Lietuvas vidienē, tolaik Kauņas guberņas sastāvā, inženiera Aleksandra Miloša un viņa sievas Veronikas, dzimušas Kunatas, ģimenē. Viņa mātes senči piederēja senai lietuviešu dižciltīgo Siruču (Siručiai vai Syrutis) dzimtai.
Dzīvodams daudznacionālā vidē, kāda tolaik bija Lietuva, jau no agriem gadiem labi runāja ne tikai poliski, bet arī lietuviski, krieviski, kā arī angļu un franču valodās.
Sākoties Pirmajam pasaules karam Milošu ģimene devās uz Iekškrieviju, kur piedzīvoja revolūciju un boļševiku varas dzimšanu. Pēc PSRS—Polijas miera līguma noslēgšanas, ģimene 1920. gadā apmetās uz dzīvi Viļņā, kas tolaik kļuva par Polijas sastāvdaļu.
Viļņā Milošs pabeidza Sigismunda Augusta ģimnāziju un studēja jurisprudenciViļņas Universitātē. Šeit 1930. gadā viņš publicēja pirmos dzejoļos. Arī vēlākos darbos Milošs kavējas atmiņās par Viļņu un mācību laiku tajā.
Neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma pārcēlās uz Varšavu. Kara laikā piedalījās poļu pretošanās kustībā, paralēli publicējot dzeju pagrīdes izdevumos.
Pēc kara beigām Milošs kļuva par Polijas vēstniecības kultūras atašeju Vašingtonā, pēc tam Parīzē. 1951. gadā, Polijā nākot pie varas komunistiskajam režīmam, Milošs Parīzē lūdza politisko patvērumu. Šeit 1953. gadā Milošs publicēja vienu no saviem ievērojamākajiem darbiem "Sagūstītais prāts" (Zniewolony umysł) — par intelektuāļu vietu totalitārismā.