Rabindranats Tagore (bengāļu: রবীন্দ্রনাথ ঠাকুর, Robindronath Ţhakur, izrunā: /ɾobin̪d̪ɾonat̪ʰ ʈʰakuɾ/, dzimis 1861. gada 7. maijā, miris 1941. gada 7. augustā) bija Britu Indijas dzejnieks, dramaturgs, romānu rakstnieks un komponists, kura darbi spēcīgi ietekmēja bengāļu literatūru un mūziku 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Tagore kļuva par pirmo Nobela prēmijas laureātu, kas nebija no Eiropas.[1] 1913. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā par dziļi izjusto, svaigo un skaisto dzeju.[2]
Dzīvesgājums
Dzimis 1861. gadā Kalkutā filozofa un reliģiskā reformatora Devendranata Thakura ģimenē. Dzeju sāka rakstīt jau jaunības gados. 1890. gadā izdeva savu darbu krājumu ar nosaukumu Manasi (মানসী). Jau tajā izpaudās viņa apdāvinātība. Krājums saturēja viņa pirmos sociālos un politiskos dzejoļus. Lielāko daļu no dzīves Rabindranats Tagore pavadīja Bengālijā. Daudzos vēlākajos darbos tika aplūkota šī zeme un tās iedzīvotāji. Tajos stāstīts par nabadzību un atpalicību no pārējās pasaules. Laika periodā no 1902. līdz 1907. gadam Tagore zaudēja sievu, dēlu un meitu. 25 gadu laikā viņš vairākas reizes devās arī lekciju braucienos uz ārzemēm.
Rabindranats Tagore nomira 1941. gadā Kalkutā.
Darbi
Latviešu valodā ir iztulkots un izdots Tagores romāns "Mājās un pasaulē" (ঘরে বাইরে, Ghare Baire, 1916), lirikas izlase "Pieskarties pasaulei" un daudzi citi darbi, tai skaitā K. Egles un R. Rudzīša tulkojumā 1927.-1939. gadā iznāca R. Tagores „Raksti” deviņos sējumos.
Lugas
- "Upuris" (1890);
- "Čitra" ("Čitrāngada") (1892);
- "Tumšā mitekļa valdnieks" ("Rādža") (1910);
- "Pasta nams" (1912);
- "Sanjasi" ("Vientuļnieks").
Atsauces
Ārējās saites
|
|---|
| | 1901—1925 | |
|---|
| | 1926—1950 | |
|---|
| | 1951—1975 | |
|---|
| | 1976—2000 | |
|---|
| | 2001—pašlaik | |
|---|
|
