|
Dītrihs Andrejs Lēbers
Dītrihs Andrejs Lēbers (vācu: Dietrich André Loeber; dzimis 1923. gada 4. janvārī, miris 2004. gada 24. jūnijā)[1] bija vācbaltiešu jurists, politologs un vēsturnieks. Dzīves gājumsDzimis Latvijas Republikā LU profesora Augusta Lēbera ģimenē. 1939. gadā kopā ar ģimeni izceļojis uz Poznaņu.[1] No 1941. līdz 1945. gadam Lēbers dienēja Vilhelma Kanarisa vadītās specvienības Brandenburg sastāvā, no 1944. līdz 1945. gadam - Kurzemē. 1949. gadā absolvējis Mārburgas Universitāti, 1951. gadā — Hāgas Starptautisko tiesību akadēmiju un 1953. gadā — Kolumbijas Universitāti.[1] Laikā no 1958. līdz 1966. gadam Lēbers strādājis Maksa Planka institūtā Hamburgā.[1] No 1958. līdz 1959. gadam tāpat strādājis Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas Austrumu departamentā.[1] Ar pārtraukumiem no 1966. līdz 1989. gadam Lēbers bijis docētājs Ķīles Universitātē, neilgu laiku arī Juridiskās fakultātes dekāns.[1] Specializējas Padomju Savienības un Austrumeiropas pētniecībā ( sovetoloģijā). Uzaicināja strādāt savā katedrā Egilu Levitu.[2] No 1971. gada bija Stenfordas Universitātes mācībspēks (Cooperating Professor of Soviet Law).[3] Konsultēja latviešu Atmodas dalibniekus valsts jautājumos. Bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis biedrs. 1995. gadā saņēmis ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[1] Tajā pašā gadā saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu.[1] Atsauces
Ārējās saites
|
||||||||||||||||||
