|
Jānis Stradiņš
Jānis Stradiņš (dzimis 1933. gada 10. decembrī Rīgā,[1] miris 2019. gada 29. novembrī Rīgā[2]) bija latviešu fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks.[1] Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (kopš 1973. gada), Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (1998—2004), Valsts pētījumu programmas "Letonika" vadītājs. Daudzu Latvijas un ārzemju profesionālo organizāciju goda biedrs.[3] DzīvesgājumsDzimis 1933. gadā Rīgā ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Bērnībā dzīvoja Āgenskalnā, mācījās Rīgas pilsētas 35. pamatskolā [4] Margrietas ielā 4 un Rīgas 5. vidusskolā, ko absolvēja 1951. gadā.[5] Studēja Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē (1951—1956).[1][3] Sāka strādāt par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Eksperimentālās medicīnas institūta Furfurola sektorā, bet jau pavisam drīz viņš pieņēma piedāvājumu kļūt par jaundibināmā Organiskās sintēzes institūta (OSI) zinātnisko sekretāru. Veica pētījumus polarogrāfijā, kas 1960. gadā vainagojās ar zinātņu kandidāta disertācijas “Dažu organisko nitrosavienojumu polarogrāfijā” aizstāvēšanu Maskavas Valsts universitātē.[4] 1961. gadā Stradiņš izveidoja OSI Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, ko vadīja līdz 2006. gadam.[3] 1968. gadā viņš aizstāvēja ķīmijas zinātņu doktora disertāciju “Aromātiskās un heteroaromātiskās rindas nitro- un karbonilsavienojumu polarogrāfija un to elektronstruktūra”,[4] no 1972. gada bija docētājs Latvijas Valsts Universitātē (LVU), 1973. gadā Stradiņu ievēlēja par Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas īsteno locekli, 1974. gadā par LVU profesoru.[3] 1975. gadā viņš kļuva par zinātniskā žurnāla “Heterociklisko savienojumu ķīmija” galveno redaktoru. Šajā laikā Jāņa Stradiņa interešu lokā arvien lielāku vietu ieņēma zinātnes un kultūras vēsture, 1984. gadā Stradiņu uzņēma Latvijas Rakstnieku savienībā, no 1987. gada viņš darbojās Latvijas Kultūras fondā.[4] Dziesmotās revolūcijas laikā 1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība Jāņa Stradiņa vadībā izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju. 1989. gadā bija iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[6] Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra "Deklarācijas jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību" Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Stradiņu iekļāva komisijā pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.[7] Kopš 1990. gada Stradiņš darbojās kā pētnieks Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, kopš 1992. gadā — arī Latvijas Medicīnas akadēmijas Medicīnas vēstures institūtā.[3] 1996. gadā J. Stradiņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) viceprezidentu, 1998. gadā par LZA prezidentu,[8] 2004. gadā par LZA Senāta priekšsēdētāju. Kopš 1987. gada viņš bija Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents, kopš 1990. gada vadīja Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociāciju, kopš 2006. gada — valsts pētījumu programmu "Letonika". No 1990. līdz 2007. gadam bija Latvijas Zinātnes padomes valdes loceklis. Stradiņš bija studentu korporācijas "Fraternitas Metropolitana" filistrs un akadēmiskās vienības "Austrums" goda biedrs.[9][10] Apbalvojumi un pagodinājumi1983. gadā Jānim Stradiņam piešķīra Paula Stradiņa balvu, 1988. gadā — Paula Valdena prēmiju, 1990. gadā — Solomona Hillera medaļu. 1993. gadā viņu apbalvoja ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu par "izciliem darbiem organiskajā ķīmijā un Latvijas zinātnes vēsturē",[11] 1994. gadā viņš saņēma Teodora Grothusa prēmiju un Gustava Vanaga balvu. 1995. gadā Stradiņam piešķīra II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,[1] 2008. gadā — I šķiras Atzinības krustu, 2001. gadā Francijas Goda Leģiona ordeni, 2004. gadā — Igaunijas Māras zemes krustu.[11] 1989. gadā Jānis Stradiņš ieguva Latvijas Universitātes,[8] 1999. gadā — Latvijas Lauksaimniecības universitātes[8] un 2007. gadā — Rīgas Stradiņa universitātes goda doktora nosaukumu. DarbiJānis Stradiņš ir autors vai līdzautors septiņām grāmatām un vairāk kā 330 zinātniskām publikācijām ķīmijas jomā, kā arī 20 grāmatām un vairāk kā 270 zinātniskām publikācijām zinātnes vēstures jomā.[12]
Literatūra
Atsauces
Ārējās saites
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||
